Edmunds Šūpulis

Rakstā tiek skatīts, kā un cik lielā mērā atmiņas pauž to pieredzi, ka trimdinieku sabiedriskā dzīve ir organizējusies pēc kopienas principiem. Es gribēju notvert kā trimdas fenomens izpaužas caur kolektīvu darbību, jo šo – trimdas ¬– stāstu uztur noteikta kopiena. Ja mums priekšā ir teksti, dokumenti, trimdu mēs diez vai varam apskatīt kā objektīvu stāvokli vai parādību. Nenoliedzot tās objektīvu eksistenci, tā mums ir pieejama tikai kā priekšstatu kopums.

The collection of papers focuses on oral history in dialogue with society, including society’s involvement in the research process from the source material to its link back to society, when researchers share the results of their research. At the same time, this collection also touches on issues of research ethics and oral history methodology and its approach to the study of topical, socially sensitive issues as well as innovative publications and projects. In that chapter author is looking at the potentials of oral history for social dialog by seeing oral history and life story studies within modern debates over “redescription of the word” (Rorty 1989) during “the crisis of legitimacy of grand-narratives” (Lyotard 1984).

Padomju ideoloģijas un varas aparāta sabrukums radīja iespēju jaunai sabiedriskās dzīves subjektizācijai. Tika atvērta publiskā telpa agrāk apklusinātām balsīm. Sabiedriskās transformācijas gaitā rodas jauni sabiedriskās dzīves subjekti, kas tā vai citādi operē savā laukā, institūcijās, mijiedarbojas ar citiem – stājas koalīcijās un konfliktē. Jauni subjekti veidojas gan politikā, ekonomikā, gan pārkvalificējoties veciem aizmetņiem, gan rodoties jauniem. Aktivizējoties pilsoniskajai sabiedrībai mainās sabiedrības varas reljefs. Un pilsētvidē var burtiski vizuāli redzēt tam iznākumu. Pilsēta uzskatāmi apstiprina tēzi, ka telpa ir politisks veidojums (Lefebvre,1974), tas ir viscaur sociāls konstrukts, kas gan atspoguļo valdošās sabiedriskās attiecības, gan veido tās. Šķērsojot Rīgu mēs nonākam telpas producēšanas un restrukturalizācijas krustugunīs. Kā galvenie subjekti šajos procesos “growth machine” un kopienā bāzētas spiediena grupas.

Kopsavilkums

Referāta tēma ir mūsdienu laikmets - postmodernitāte, ar saviem intelektuāliem strāvojumiem, koncepcijām, kā vide, kurā attīstās arī mutvārdu vēstures pētījumi. Tiek apskatīta iespējamā saistība starp modernitātes krīzi (kritiku) un mutvārdu vēstures aktualizāciju zinātnes laukā. Autors šajā kontekstā arī vērš uzmanību uz dzīvesstāstu pētniecības stāvokli, potenciālu un refleksīvo piesardzību informācijas apstrādē.
Atslēgvārdi : postmodernitāte, refleksija, mutvārdu vēsture, pētnieciskās iespējas

Annotation

This conference article deals with contemporary postmodern conceptions as environment for development of research in oral history field. It is argued that there might be particular coherence between overall critics and crisis of modernity and rising interest in oral history within field of science. In that context an author is considering situation and potentials of life story studies, as well as threats in information processing.
***

To summarize, in this article we have put in front social activism in exile. To cope with problems, but also to express themselves and to pursue common good, the exiles rapidly established various structures of civic society (groups, organizations).  The so to say “in itself” condition of these structures promoted a process of adaptation and preservation of lifestyle. But many of them also operated “for itself” (carrying expressive goals such as the liberation of Latvia) and were outwardly oriented to the large-scale public arena.

Groups are integrated on the basis of their collective memory (Halbwachs 1992/1925), and collective identities are constructed through strategic use of historic narratives and memory discourses.  In my research I am taking identity formation process in conjunction with social memory. In Latvia with considerable amount of settlers from former Soviet countries both the politics and the civic sphere are generating conflicts on citizenship issues due controversial historic understandings. Here we turn to the assumption that nations can not be described just as political constructs, but also as systems of cultural representations (Bhabha1990, Hall 1994). What is a main frontline between conflicting “grand narratives” which splits society into communities of memory; and what kind of politicized identities it produces? Politics of memory may escalate contradictions among different linguistic (connected with ethnicity) and mnemonic (related to commemoration) communities.